 (www.feini.lv) |
| Skaidrite : bernunams |
| stasts par berniem kas ir palikuši bez vecaķiem.. un cik loti tas skar manu sirdi. Ziniet es vairākus gadus vienkārši baidījos, ka kādu dienu es varētu atgriezties viss spirgtākajai savas dzīves perioda un ziniet, šodien tas notika, es neko ļauna negribēdama, aizgāju uz vienu sev tuvu vietu, kur var tiek es pavadāju nevienu vien gadu. Ko domājiet mani kāds tur gaidīja? Nē protams, bet ko lai es gribu? Tik daudz kā ir pagājis, bet tas nav galvenais, jo es jau saprotu nav jau laika, ar mani tur daudz ko runāt, bet kad es redzēju ka tik pat mazi bērni kā manējie atrādos tajā iestāde man vienkārši sažņaudzās sirds no sāpēm, jautāju es sev, bet kā tā var? Vai tad vecāki nesaprot, ka bērniem ir vajadzīga mīlestība, vai tad nesaprot, ka viņiem tur nebūs labi? Kas teica ka bērnunami ir izeja? es neko nevaru pateikt sliktu par savam audzinātajam, es viņas cienu un mīlu, briežiem man gadās tāda izdevība viņas satikt un vienkārši parunāt kā pa dzīvi. bet šodien ko es redzēju, es neapeju jums izteikt ar vadiem, vienkārši šo triecienu man bija jāsaņem, lai beidzot saprastu, cik ļoti bērni man ir pirmajā vieta. Pat agrāk viņi man bija paši galvenie un mīļie, bet šodien es sapratu vienu lietu, ko jums izskaidrot es vienkārši ar vadiem nespēju un īstenība pat to darīt negribu... |
| (17.04.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |