tik kailu skatienu kā alvas zaldātiņam
tik baltu tuksnesi uz tavas vētras likt
tik vien lai debesis ar zvaigžņu zvīņām mijas
un rāmā gaismā varu cauri dzīvei brist
es vēlos nenokrist no līnijām no plaukstām
kas dārgas ilgas skārda bundžās tur
un mazliet iesmelt vētras liektā kausā
to trauslo brīvību kas sausā zemē dun
un tad kā vēstules ar smaidiem līmēt purvus
un laiku dilušo ar piedošanu liet
ruds nogurums kļūs debesskrāpja durvis
kas atvērsies un atļaus augšup iet
tik gleznu nenoraut no skropstu galiem vāriem
tik cauri skatīt - blāvais krāsās zūd
un klusi pārnakšņot zem tavu domu stādiem
un pašai mazliet tavai dienai būt |