es runāšu čukstus līdz atlidos
no dienvidiem bezdelīgas
un klusi kā putekšņi pārnakšņos
uz tavas palodzes stīgas
un ābeles pilsētu aizziedēs
ar skatieniem atraisītiem
un debesīs apvāršņi šūposies
caur griežu piekliegtiem rītiem
mums pārpaliks skrejoši negaisi
mums nepietrūks varavīksnes
un mākoņi dzirksteles atraisīt
no smaidu dzīsliņām drīkstēs
es jau neko - vien ieklausos
kā tevī skan bezdelīgas
un brāzmainā rātnumā atveros
es tavu dienvidu stīgām |