 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : P.S. |
| viņa joprojām nepazīst tīru sauli un pavasari ar silti alkstošām rokām viņa grauž sāļus cepumus tumšotā telpas stūrī un sapņo par atlantīdu viņai nav vārdu, kas spētu dziedināt slimos vai zaļas kleitas, ko dāvināt sirmai jūrai viņa neprot izdziedāt dziesmu pirms klusums to ierauj sevī un arī kliedziens noslāpst tā īsti vēl neiesācies bet viņa joprojām meklē tos bērnības foto ar roboti baltām malām ar kuriem tik ļoti lepojas citi jau kuro rītu grāmatas neapput plauktā jau kuro vakaru neaizrakstītās klades pārtop čaukstošos mirkļos un burtnīcu čukstos runā bērnības pieneņu pļavas ik reizi, kad lappuses pārskaita tramīgi meitenes pirksti atnāc pirms laika un kļūsti par viņas elpu kļūsti par tīru sauli, kam noliesmot nebūs spēka un iemirdzies tuvāk ejot divas sekundes izziedēs skatiena vērtu dzīvi |
| (01.05.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |