 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Nātre |
| Vējš iepūtis nātrēs asumu, Lai sadzeļas tas, kas tur lien, Kas nepratis cienīt tālumu Un pārāk tuvu tām brien. Es pati šad tad arī jūtos Kā nātre, kas nevietā dzeļ, Pēc tam tik’ pati vēl sūdzos, Ka vientulīgs gadījies ceļš. Pat negribot, sanāk tā asi, Kā biedējot, projām, lai mūc, Bet mani kā puķi tu lasi Un mierīgi rokā plūc. Vai tiešām tu nebīsties asuma, Tik drosmīgi skardamies klāt? Bet, re, aiz milzīga mīļuma Vairs nejūt, kā dzēlība sāp. |
| (10.05.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |