atverot logu, baloži aizlido skaļi 
lietus palodzi piešvīkā pilnu ar valgu nopūtu mēlēm 
un pelēkums kūleni pārmet visām nākamībām un ēnām 
 
mijkrēslī klusē migla 
nesaprastie brien murķeļus meklēt 
un rotaļu laukumos spēlējas aizvakarējie 
(tie, kas joprojām dzer zemeņu tēju 
no piesaulē vāktām ogām 
un nepazīst krāsainas, alfabētiskas nāves 
un jā, viņi iemīlas ļoti silti) 
 
kaut kur zem aizlavīšanās šūpām ieskanas viņas elpa 
ik brīdi, kad atceries klātnebūšanu vai lūpas 
zinu - tev pietrūkst pukstu no viņas krūtīm 
tev pietrūkst neatklātā 
un dvēseles zemestrīces netrīs jau simtiem stundu 
 
iešūpojies un lec 
šonakt visi tā drīkst 
izkrist caur pelnu drīksnām 
un attapties debesīs |