atverot logu, baloži aizlido skaļi
lietus palodzi piešvīkā pilnu ar valgu nopūtu mēlēm
un pelēkums kūleni pārmet visām nākamībām un ēnām
mijkrēslī klusē migla
nesaprastie brien murķeļus meklēt
un rotaļu laukumos spēlējas aizvakarējie
(tie, kas joprojām dzer zemeņu tēju
no piesaulē vāktām ogām
un nepazīst krāsainas, alfabētiskas nāves
un jā, viņi iemīlas ļoti silti)
kaut kur zem aizlavīšanās šūpām ieskanas viņas elpa
ik brīdi, kad atceries klātnebūšanu vai lūpas
zinu - tev pietrūkst pukstu no viņas krūtīm
tev pietrūkst neatklātā
un dvēseles zemestrīces netrīs jau simtiem stundu
iešūpojies un lec
šonakt visi tā drīkst
izkrist caur pelnu drīksnām
un attapties debesīs |