 (www.feini.lv) |
| liu : Audzinātājas bēres |
| Es strādāju par audzinātāju. Šodien neeju uz darbu, jo esmu saaukstējusies. Man ta nekas, mierīgi izturētu, bet esmu atbildīga par bērniem, par viņu veselību. Bet darbs neliek mani mierā pat sapņos. Šonakt biju mūsu Centrā, kā vienmēr naktī gulēju uz dīvāna, tikai šoreiz no rīta necēlos dēļ saaukstēšanās. Mani pārbaudīja ārsts, viņš jautāja apkārtējiem, vai te kaut kur ir iespējams uztaisīt rentgenu, es atbildēju, ka man rentgens jau nesen ir taisīts un ka ar manām plaušām viss ir kārtībā. Viņš tomēr likās ārkārtīgi noraizējies. Vēlāk atnāca audzēkņi, puišu grupa, es centos no viņiem noslēpties aiz gultas atzveltnes, plašajā telpā pusaplī bija sasēdušies visi audzinātāji nopietnām sejas izteiksmēm. Tās bija manas bēres. Biju pavisam sašutusi par šādu bezkaunību - es taču vēl esmu dzīva! -, tādēļ piecēlos un lēnām izgāju pa durvīm, pēc tam sāku skriet. Pa ceļam mani aizturēja meitenes, kuras diedelēja cigaretes, nesaprotot, ka man ir jāsteidzas. Bet kur gan lai es tagad liekos? Šis taču ir cietums! Nokļūstu līdz durvīm, bet apsargs mani nelaiž ārā. Pa logiem redzu, ka audzinātāji jau steidzas šurp, īpaši nobēdājies ir Pēteris, pirmais gaitenī ienāk Centra psihiatrs, bet es tai brīdī jau esmu pie griestiem, ar kājām atspiedusies pret sienām, mans naktskrekls nokarājas, atklājot vairāk nekā vajadzētu, bet tas mani neuztrauc. Domāju ieraduma pēc draudēt ar pašnāvību, kaut gan tas būtu bezjēdzīgi, jo mani tāpat tūlīt noraus lejā, turklāt es taču esmu audzinātāja, kauns un negods par tik bērnišķīgu rīcību! |
| (20.06.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |