 (www.feini.lv) |
| venija : Anonīmo terorizētāju klubiņš |
| - Labdien, es esmu Pēteris un es spēlējos ar cilvēku jūtām. - Sveiki, mans vārds ir Sandra un man patīk muļķot cilvēkus. - Labdien! Mani sauc Vija un es kolekcionēju cilvēkus. Tā muļķīgi tagad skan - kolekcionēju, bet ko var darīt? Tāda dzīve. Tāda realitāte. Un patiesība ir tāda, ka uz šo anonīmo cilvēku terorizētāju pulciņu ik dienu nāk aizvien vairāk cilvēku. Kaut kā tajā saspīlētajā dzīvē iznāk tā, ka ar vien vairāk mēs viens otram nodarām pāri... un it kā jau Ne apzināti, bet tomēr... Reiz arī viņa tur iemaldījās. It kā jau NE apzināti. Viņa meklēja anonīmo mājsaimnieču klubu. Jā, viņai bija kauns par savu bezdarbību, par zvilnēšanu uz dīvāna un stulbu ziepju operu skatīšanos. Viņa pat neadīja vai nenodevās kulinārijas brīnumiem. Viņa vienkārši nosita laiku. Pat nebija līdz kam. Viņai bija vīrs, bērni, nauda. No darba viņa aizgāja pati- kolektīvs nebija jauks. Viss bija šķitis garlaicīgs. Tāpēc jau arī nebija motivācija. Nu, jā, tātad viņa tur ieklīda, un bija pārsteigta par redzēto. Bariņš jaunu, vecu un pusmūža cilvēku sēdēja aplī, pilnīgā klusumā un mācījās viens otru mīlēt. Jocīgi, viņa nosprieda, jo , kurš gan nemāk mīlēt? Tas tāds dabas ielikts talants šūpulī ikvienam. Tikai savādi... mīlestību jau visskaistāk var vārdos izteikt... kaut kādu iemeslu dēļ viņa uzkavējās tajā telpā ilgāk. Varbūt sarkano krēslu dēļ, bet varbūt tā noslēpumainā klusuma un maģisko jūtu dēļ, kuras virmoja gaisā. Tā bija jocīga sajūta... runa nebija par mīlestību starp vīrieti un sievieti, starp vecākiem un bērniem, starp draugiem, starp kolēģiem. Tā bija cilvēkmīlestība. Sen zudusi un aizmirsta, bet tomēr dzīva... ārsts mīlēja advokātu, apkopēja – direktoru, mācītājs- . Nē, ne jau kā profesijas pārstāvi, bet kā cilvēku. Ik dienā viņi to nedarīja. Ik dienā viņi vispirms bija ārsts, advokāts, mācītājs, un tikai pēc tam cilvēks. Viņi izmanto citus, manipulē , spēlējas ar to jūtām, nerēķinās ar otra domām gan darbā, gan mājās. viņi kolekcionē cilvēkus kā pastmarkas, viņi nepieķeras nevienam, nevienam neuzticas, tāpēc spēle ar tiem nebūt nav tik grūta, un reizēm tā, pat ir jautra un sniedz zināmu gandarījumu. Varenība, brīvība... grūti atteikties no kā tāda. Tāpēc arī šis pulciņš, kurā satiekas tie, kuri it kā NE apzināti spēlējas ar līdzcilvēkiem. Tāpēc klusums, ka vārdi ir pārāk spēcīgi un ne vienmēr patiesi, turpretim jūtas var būt tikai un vienīgi īstas. Tāpēc maģiskas jūtas, ka cilvēks mīl cilvēku, mīl bez nosacījuma, bez stāvokļa sabiedrība, augstākās izglītības, kapitāla vai mājas. Un tas bija viss ko viņai vajadzēja zināt un saprast... - Jūs ko vēlējāties? - Jā, es esmu Zane un es neprotu mīlēt cilvēkus! |
| (21.02.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |