dzejolitis par to cik var būt trausla mīlestība
   Gar mākoņa malu eju 
Kājas lejup slīd, bet turos 
ūdens šļakatās es mirkstu 
tavu skatienu tur meklēju 
gandrīz vel dzīva zemē guļu es 
Gar mākoņa malu eju 
Tur tevi es meklēju, 
Bet nesasniedzot tavu smaidu 
Es zeme krītu 
Tavas rokas lido sirds, 
Bet pret zemi tā sairst… 
Gar mākoņa malu eju 
Tur sevi meklēju 
Bet neatrodot, saprotu 
Ka zemīte ir mana sirds… |