 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Ļoti |
| Kā Vācietis pie sevis klusi čukstēju tik vienu - "ļoti" - Starp diennaktīm - vai tiešām, tavas rokas pilnas rudbekiju! Pie Daugavām, kas visur tevi vēlas, tiecoties no krastiem, Ik vienmēr esi klāt, jo ūdeņi, tie, tevi runā, nebaidies, ka drīz jau skalosies pie mastiem. Un šorīt manas istabas par tevi kāri sarunājās, Ik katram stūrim bij ko teikt, tie domāja, es tavus sapņus guļu; Un griesti iztēlojušies par cita stāva grīdām, Tik strīdējās par garšu lūpām, Gubu tās, vai pērkonā, kā redzējuši būtu mākoņus kaut reizi bīdām. Zem tavām pēdām grīdas šodien lūdzās nemazgāties, Tās solījas man griestus neredzēt un arī sienas aizmirst. Un balodis, kas vakar ielidoja rūti skaidru, Tāds sērīgs vēju tvēra citā virzienā, Bet teica man - es rītdien atkal - gaidu. |
| (28.08.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |