mēness šūpojās savā starā
mākoņi peldēja vējā
un viņa atkal pagāja garām
un viņš atkal nokavēja
migla kāpj augšup pa kastaņu ēnām
kļavās sēž tumsas pūces
laime jau atkal plūst solīšiem lēniem
aizlāpot pasaules brūces
zvaigznes no apvāršņiem nobirst kā zīles
rudens brien ežiem blakus
viņas pasaule šonakt svin dzīres
peļķēs kā sirdspukstos basos
šai naktij ir skropstas tik melnas kā ogles
rīts ieliks tās rāmītī spožā
un viņš varbūt vēlāk ies nekavēt otreiz
un viņa būs apburoša |