viņi gāja caur rudeni naktī
un kaijas tiem lidoja līdzās
no viņu pleciem kā migla kā gaisma
pakāpās mēnesnīca
salna čukstēja klusi zem kājām
dziesmu par klusuma stīgu
un kaut kur kastaņas kailajos zaros
piestāja mīlestība
pilsēta murrāja sapņos līdz rītam
mīļas un teiksmainas pēdas
viņi kā smejot kā nemanot dzīvi
pārkāpa savas ēnas
un tā vēl līdz rītam un atkal līdz naktij
un vēl mazliet gadsimtiem cauri
mūžību viņiem jau seko trīs kaijas
ar spārngalos sēdošu sauli |