 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Divas trešdaļas atklātības |
| Viņa pat nenojauta, ka tik ļoti kādreiz ilgosies pēc kāda. Salna, ierāpusies caur loga stiklu, kūņojas zem paklāja, soļi šķiet auksti, un istabas stūros mirdzoša sarma ganās, līdz atkal nāk satikšanās un līdzi tai varavīksnes. Tā gadās bieži, viņa vairs neprot iemigt bez domām par viņu, sapņos necaurejami mūžameži aizšķērso ceļus, un aizās starp dienām smejas dīvainu strazdu bari. Varbūt rīt jau snigs, un viņas mājās spalgs caurvējš dūks šūpuļdziesmu, līdz atkal viņa balss klusi ieskanēsies kādā krustojumā, un viņa uz īsu brīdi būs izvēlējusies mīlestību. Kas zina, kādēļ šaubas ir viņas nemiers, un zvaigznes neprot krist tikai uz laimi, bet viņa tic rītdienai un visām citām dienām pēc šodienas. Tie, kam tas lemts, vienmēr satiksies, lai cik ļoti mēģinātu aizmirst viens otru. Ir ceļš, kurš cauriet it visas takas, un viņi iet pa to viens otram pretī. * tur aiz spoguļa cita laikmeta šķērsgriezumā balts balodis lasa graudus no ielas sniegotās plaukstas tu arī tāpat klauvē klusi tikšķīši pāraug negaisā un skābarža naktsskapītī klauvē ieslēgta laime mīļais es gribu mājās es gribu būt gaisma tavas tumšākās ēnas sirdī un ēna tai gaismai kas spogulī atstaro tevi jau kuro vakaru ceru ka gaidīsi mani pie laternu klusām acīm sildīsim rokas viens otra kabatu stūros un atbrīvosim tos putnus kas caur sirdsbūriem baidās pat elpot tie knābjos mums audzē smaidus man tik ļoti trūkst tevis domu atzveltnēs laiskojas rudens un skumjas kļūst tuvas kā pieskāriens loga rūtij vismaz mazdrusciņ gribētu zināt cik ļoti un vai vispār mīli |
| (24.10.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |