 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mūža valsis |
| Vieglā ceriņu dūmakā ietinies rīts, Sārtā roze, kas mirdz tavos matos. Tā, kā negudra krūtīs man klauvējas sirds, Kad uz tevi šai rītā es skatos. Cauri pirkstiem slīd mati tik maigi, kā zīds. Mūsu skatieni pārpilni jūtām. Tikai nesoli man to, ko nepiepildīt. Ļausim vārdi, lai pārvēršas skūpstā. Ļausim liegajai dejai caur rītu mūs nest, Abus likteņus savijot vienā. Un nekas vairs šo liesmiņu nevarēs dzēst, Kas caur rītu mūs ievedīs dienā. Kopā dejosim mēs dienu ilgu, kā mūžs. Ko gan vairāk viens otram var vēlēt. Lai šis valsis, kas kopā reiz saveda mūs, Arī vakarā turpina skanēt. Pienāk vakars, un sudrabu matos jau sēj, Bet šī dziesma skan sirdīs, kā agrāk. Kādreiz iedegto liesmu tā saglabāt spēj Un no nedienām visām mūs sargāt. Kaut šai dejā tik bieži uz kājām ir mīts, Protam dzīvot un nejusties gūstā. Tāpēc nesoli man to, ko nepiepildīt. Ļausim vārdi, lai pārvēršas skūpstā. |
| (27.11.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |