 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Lauskis |
| Kad pilnmēness noglāsta mirdzošo sniegu, Kad kaķēns pie mūrīša taisās uz miegu, Uz palodzes lauskis steidz klusumu baudīt. Tik traucē tam bērniņš, kas nepārstāj raudāt. Dzird lauskis, kā māmiņa mierina mazo. Tā bērniņam stāsta par Dieviņu labo. Ka nevar Tas vienmēr ikkatram būt līdzās, Jo tādu ir daudz, kuri gaužas un sūdzas. Tad prasa tā bērniņam savam, lai piedod, Ka nebija maizes, ko vakarā iedot. Un glāstot tam saka, gan rītu ies labāk... Līdz beidzot pie maziņā sapnīši atnāk. To redzot un dzirdot, sāk raudāt pats lauskis, Zem palodzes audzējot lāstekas aukstas. Un tā katru vakaru, dažādās mājās, Zem vairākām palodzēm lāstekas krājas. |
| (28.01.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |