 (www.feini.lv) |
| Miks Kapsis : Tā dzīve. |
| Pēkšņi es pamodos skatuves vidū. Es biju aizmidzis, un tā bija mani atstiepusi un noguldījusi zem prožektoru gaismām, kuras man pamatīgi sakoda acis, kad es tās tikko biju atvēris. Izberžu gaismu no acīm un paskatos apkārt- tā stāv malā smiedamās aiz lielā teātra priekškara, bet tieši priekšā sēž simtiem cilvēku un gaida, kas nu notiks. Es esmu apstulbis, bet tas nostrādā. Viņi noteikti domā, ka es lieliski tēloju. "Jāni! Jāni!" es pēkšņi iesaucos un demonstratīvi strauji griežu galvu uz visām debespusēm. "Jāni!" Jāņa, protams, nav. Pieceļos no šīs cietuma gultas, kurai pat nav matrača. Pieceļos kails un sāku ģērbties, turpinot nu jau nedaudz mierīgāk vērot apkārtni. Šie skatītāji pat nepakustās, pat nemirkšķina, tikai sēž savās ērtajās vietās un mani vēro. Tā mani ir nostādījusi ļoti savādā situācijā. Iepriekš biju modies ezera vidū uz plastmasas pudeļu plosta, biezokņa vidū, pilnībā pārklāts ar svešām asinīm. Šoreiz nebija situācijas, kad jāizdzīvo, bet gan situācija, kur izglābt savu cieņu. Cilvēku acis, kas to tik vien gaidīja kā kļūdu, kā kādu neuzmanību no manas puses, turpina mani kritiski vērot. Esmu apģērbties. Pieeju tuvāk tautai. Proscēnijs. Skatos apkārt uz cilvēku sejām, meklējot kādu pavedienu. Nekā. Apgriežos, aizeju atpakaļ pie gultas, apsēžos. Galvu turu uz pret ceļiem atspiestām rokām. Cik dramatiski tas noteikti izskatās. Sirds sitās dabiskajā ritmā. Viss kārtībā. Skatos apkārt, meklējot kaut ko, kas man varētu palīdzēt. Skatuves grīda ir piķa melna, gaismas- spoži baltas. Un es sēžu baltās drēbēs- viss noteikti izskatās ļoti pārdomāti. Šai metāla mēbelei norauju stieni no galvgaļa un ar to sāku sist gultu, un nekautrējos paust dabiski ārā nākošās skaņas. Nekas prātīgs no šīs sišanas nesanāk- plīst pāris atsperes, nedaudz iebuktēts paliek rāmis, bet gulta izdzīvo. Nometu stieni, apmetu gultu augšpēdus un ar smagām pēdām uz lecu virsū gultas rāmim. Uzlecu un nokritu, taču rāmis pārplīsa, tātad viss kārtībā. Nedaudz esmu uzplēsis uz kājas ādu. Metāla griezumi gan ir riebīgi. Pieceļos, uzspļauju tai. Paskatos aiz priekškariem- tā vēl tur stāv, bet tās acis nu ir kļuvušas identiskas ar skatītāju acīm- dziļas, šauras. "Jāni!" Pieeju tuvāk skatuves malai, skatos apkārt. Pēkšņi saķeru sirdi kā aiz visnepaciešamākajām sāpēm, pieliecos un labajā dūrē sažņaudzu T-kreklu pie kreisās krūts, sasprindzinu seju, sakožu zobus. Sāpes. Sāku smieties. Skaļi jo skaļi. Kā smejoties par kādu, kas nav izdarījis to, ko gribējis, un es būtu viņu pārspējis. Joprojām esmu pieliecies, pagriežos un eju uz atvilkto priekškaru pusi- to, kas ir pretējā pusē tai, kuru vairāk ievēroju pirmīt. Mocekļa gaitā aizstreipuļots. Nokrītu ceļos. Sāku bļaut kā nāvējošu sāpju dēļ- it kā kāds spiestu man krūtīs nokaitētu metāla stieni ar sava verdikta metinājumu galā. Piespiežu galvu pie grīdas un sev gar sāniem caur nelielu acs spraudziņu paskatos un pretējo skatuves pusi. Tā vēl turpat aiz aizkariem. Nekāda izteiksme. Nedaudz apņēmības, ka nākamreiz izdosies. Pagriežas, aiziet prom tumsā. Es atkal sāku dēmoniski smieties, lēnām pieceļos kājās un smiedamies piekliboju tuvāk skatītājiem. Ticis līdz īstajai vietai, es nesteidzoties iztaisnojos un skatos apkārt. Klusums. Uzmanība. Paklanos. Aplausi. Priekškars. Tumsa. Pazūdu. Nākamais. |
| (17.02.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |