Es maldos Nesapratnes mežā
Akli tverot kokus un zīlējot
Kafijas biezumos-
Kuru atgrūst
Kuru samīļot
Kuru pielaist sev klāt
Kuram neatvērties
Es klūpu aiz Klusuma
Nezināšana plēš manas drēbes
Un Šaubas sabirst matos
Bet Zeme nemaz nedomā mani aprīt
Viņa tikai smejas
Un viņas draugs Izmisums
Apklāj mani ar asaru segu
Lai siltāk |