| ja nu kādreiz man izdotos piedzimt kā spārei uz tava pleca
 es notrauktu vēju no laikmetu piešiem
 kuros mēs sevi nesam
 
 tad pieskartos tavai siltajai pierei
 ar gaismu no sava spārna
 un acīs glāstītu neskartu mieru
 tik tuva bet nemanāma
 
 es nezinu kā ir mīlēt pa pusei
 un kā ir pa pusei sāpēt
 bez tevis pasaule tukšgaitā pulsē
 un sirdspuksti skrāpē ādu
 
 ja nu kādreiz man izdotos piedzimt
 kā spārei uz tava pleca
 tieši todien un tieši piecos
 es solītos nenovecot
 |