 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Pēdējais izlūks |
| Un viņš pamodās kājās stāvam, Atkal sajaucis gultu ar sienu, Skanot matainām frāzēm skaļām, Kurām kaimiņš lamāja sievu. Plīšu čības glaužas pie kājām, Izlūks prātoja, savelkot jostu: Nav jau slikti daudzstāvu mājā, Tikai grūti ir nokāpt no plosta. Ja par kaimiņiem - visi mīkstie. Nu ar tādiem jau izlūkos neies. Nav vairs atlicis vīra sīksta, Viņš ir pēdējais, raudi vai smejies. Klausās radio izlūks, kaļ plānus, Kā viņš naidnieku midzenī nokļūs, Kā viņš lauzīs raķetēm spārnus Un uz pusdienām atpakaļ pagūs. Šķiet, ka vieglāk nokļūt pa gaisu, Domīgs pabīda cepures nagu. Un no matrača izpletni taisa, Klāt tam piešujot rūtaino segu. Ticiet, dzīve nav viņam viegla. Mēle izlūkam jātur aiz zobiem. Toties tauta var dzīvot mierā, Kamēr gatavs viņš varoņdarbiem. |
| (18.05.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |