nē es tiešām pat nemanīju 
kā maijpuķēs stirnas kliedza 
un deviņas dzīvības izniekojušie 
no smilgām sev gultas lieca 
 
nekas pat nestājās nesāka palot 
tikai aiz stūra smējās 
savādas izbrīna līnijas klusi 
dvēselē ieturējās 
 
atspulgi sagūla savrupos vālos 
mijkrēslis verandā nāca 
riecienos dalīta puscepta maize 
rimti uz palodzes šņāca 
 
nē es tiešām pat nemanīju 
kā dzīve par smiltīm kļuva 
būvēju pili no aveņu gaisa 
saulrieta ķemmētā druvā |