X


Feini!
(www.feini.lv)
Jānis Dailis : Miegazeme
Reiz pār Saulstaru pilsētu uzsniga miega sniegs – ikviens, kam pieskārās kaut viena pārsliņa, acumirklī sajutās, kā iegrimis dziļā miegā un nonācis sapnī.

Sniegs pārklāja visu ar savu kluso pūkaino baltumu, aiznesis ļaužu prātus negaidītā sapņu valstībā. Nonākuši šajā sapnī, ļaudis devās tālāk savās gaitās, bet apkārt viss bija mainījies – kļuvis krietni baltāks, gaišāks, vieglāks. Piepeši cilvēki smaidīja, smējās, priecājās, jo visi sajuta sevī šo vieglumu, it kā visas līdzšinējās rūpes un ikdiena būtu bijušas tikai ļauns joks vai neizdevusies izrāde.
Pie avīžu kioska kāds paņēma laikrakstu un pārsteigts lasīja pirmajā lappusē visskaistāko dzejoli, par mīlestību – un viņš no prieka sāka raudāt. Kad viņš iebāza roku kabatā, lai samaksātu par avīzi, viņš atrada tikai baltas papīra lapiņas, un samulsis noraudzījās, kā kioska pārdevējs smiedamies paņem vienu no lapiņām, un sniedz pretī divas tādas pašas baltas banknotes. – Jūsu atlikums! Lai jums skaista diena!
Nevienam neradās šaubas, ka viss ir kārtībā, jo viss patiešām bija labi, it kā pēkšņi visiem būtu no acīm norauti plīvuri, un mākoņi aizgaiņāti prom no saules diska. Cilvēki vairs nezināja, kas bija pirms, neprātoja, kas nāks pēc – viņi beidzot sajutās brīvi!
Divās ielas pusēs katrs pie sava planšetdatora sēdēja Viņš un Viņa, nezinādami, ka raksta viens otram, līdz piepeši savos ekrānos viņi ieraudzīja viens otru. Abi atskatījās, datori viņiem izkrita no rokām, un viņi satikās ielas vidū uz zebras, un apskāva viens otru. Neviens auto netraucēja viņiem tur stāvēt, jo ļaudis vairs nesteidzās, un izvēlējas iet kājām.
Skolā pasniedzēja stāstīja jauniešiem, ka Saules sistēmā ir deviņas planētas, tad sāka smieties, un atzinās, ka ir bijusi tikai uz vienas no tām, tāpēc šī informācija ir tikai aptuvena, vispārpieņemta patiesība, taču ikviens drīkst pats tās saskaitīt, un varbūt atklāt kādu pārīti jaunu planētu.
Kāds dzīvokļu mākleris paņēma pie rokas bezpajumtnieku un norādīja uz jaunuzceltām mājām, kuras jau sen stāvēja tukšas. Tad viņš sniedza bezpajumtniekam dzīvokļa atslēgas, un novēlēja uzsākt jaunu, bezrūpīgu un cilvēka cienīgu dzīvi. Bezpajumtnieks pateicās, un pa ceļam uz jaunajām mājām paņēma aiz rokas vēl divus ielu klaidoņus.
Kā gan tas varēja turpināties? Vai tiešām kāds neiejauksies, un neatgriezīs lietas pareizajā kārtībā? Miegazemes galvaspilsētā, kur dzīve ritēja kā ierasts, un miega sniegs nebija snidzis, sākās demonstrācijas, un ļaudis pieprasīja no valdības nekavējoties rīkoties, lai sakārtotu situāciju Saulstaru pilsētā. Tika mobilizēts karaspēks, un sniega tīrītāji, kas diennakts laikā likvidēja dīvaino sniegu, un izveda to ārā no pilsētas. Bezpajumtnieki tika izmesti atpakaļ uz ielas, laikraksti ar dzeju sadedzināti, un to vietā salikti speciālizlaidumi par krīzes un ārkārtas stāvokli, ar detalizētiem aprakstiem un ekspertu atzinumiem, cik kaitīga veselībai un pat dzīvībai ir jaunā dabas parādība – miega sniegs. Kad nokusa pēdējās sniega paliekas, dzīve Saulstaru pilsētā pamazām atjaunoja savu ierasto gaitu. Valdība bija atguvusi kontroli, galvaspilsētā ļaudis gavilēja, tomēr tie, kam reiz uzkritis miega sniegs, nekad nepārstāja domāt, vai viss notikušais bija tikai muļķīgs sapnis, vai gluži pretēji – viņi uz brīdi bija pabijuši pilnīgā nomodā.
(10.06.2013)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu