izsāpiet mani mīļie
kā zāli kas klusējot dīgst
ar atomlaikmeta nagiem
rīts skrāpējas debesīs
ieslodzīts sūnzaļās bailēs
atvariem gremdēts un rauts
tas siltums no ziedošām liepām
joprojām caur mani aug
bezlaika sajūta nodrūp
kā maizi lauž mani vējš
uz neuzrakstīta stāsta
dīks visums kā kucēns sēž
uz īsu sekundes daļu
kad mandalas saliks mūs
izsāpiet mani mīļie
es sāpēšu arī jūs |