 (www.feini.lv) |
| nonDante : viņu laikam sauca Diāna |
| tā ir tikai maza stāsta daļiņa, bet tiešām gaidu jūs kritiku un ieteikumus. sirsnīgs paldies Dāmas un kungi, lūdzu neuztveriet nopietni savas dzīves. Tās nav mūžīgas un pat ne garas. Un es jūs lūdzu - nedomājiet taču, ka valdāt pār savu dzīvi. To sen jau ir iestudējis kāds talantīgs režisors. Viņš smiesies par jums. Jūs esat galvenais varonis izrādē, un ar to ir jāpietiek. Ar to ir jārēķinas. Kad jūs paklanīsities, priekškars nolaidīsies un viss būs beidzies, cilvēki jūs apraks zem ziedu un vainagu kaudzes. Vai nav brīnišķīgi? Tik daudz puķu jums nekad iepriekš vēl nebūs dāvināts. Bet pagaidām… Nokāpiet lūdzu mazliet no skatuves. Šī izrāde ir pēc reāla cilvēka dienasgrāmatas motīviem. Jā, atzīstos es nozagu dienasgrāmatu un es pārkāpju autortiesības. Varbūt viņa uzsāks neskaitāmas tiesas prāvas, un policija beigās mani apcietinās, bet arī tad, es pateikšos tam, kurš man ir atsūtījis šo cilvēku. Uzskatu, ka viņa ir pelnījusi vienpadsmit metrus augstu pieminekli no platīna. Lai gan… Varbūt sagadīšanās dēļ izrādēs beigās gan manas, gan jūsu domas mainīsies. Dāmas un kungi, aicinu uz mirkli ieņemt skatītāja vietu kopā ar mani šajā mazā, piesmēķētā kamerzālē. Neaizmirstiet izslēgt tālruņa skaņu. Ziedus varat nenest. **** Viņai bija skaisti mati un labs darbs. Tā bija kārtējā piektdiena Lielajā ģildē. Metrs reiz metrs būdiņā pie kases.Te vienmēr smaržoja pēc kafijas. Viņas pienākumos ir atbildēt uz telefonu, veikt rezervācijas un pārdot biļetes. Viņas pienākumos ir paņemt naudu, saskaitīt to, ievadīt kases aparātā un izdot precīzu atlikumu. Viņai patika vērot cilvēkus, kuri nāk, pieklājīgi palūdz, ko viņiem vajag, pieklājīgi samaksā un aiziet. Cilvēki tajā pat mirklī aizmirsa par Diānu. Diāna par viņiem vēl domāja. Vienalga, vai piecas minūtes, piecpadsmit, stundu vai atcerējās vēl nākamajā dienā. Vispār viņas dzīvē bieži bija nākuši cilvēki, kuri ātri aiziet.Pabradā, pamīcās,piesārņo un aiziet. Zāle pie kases bija vēsa un klusa. Vēl četrdesmit minūtes… un kases slēgsies ciet, un vairs nenāks cilvēki. Varbūt arī tagad vairs neviens neatnāks. Iepīkstējās mobilais, kurš stāvēja blakus puspilnai kafijas krūzei pie galda lampas. Īsziņa. Diāna pastiepa roku pēc… Zālē kāds atvēra durvis. Lēnām. Cilvēku vēl nevarēja redzēt,bet dzirdēt gan. Lēni soļi, spieķa kladzināšana atbalsojās lielajā un klusajā telpā. Diāna sagatavoja dežūrsmaidu. Vecmāmiņa bija tērpusies zaļā, izbalējušā kostīmā, uzkrāsojusi spilgti rozā lūpas un mezglā saņēmusi sirmos matus. Diāna sasveicinājās. - Labdien, labdien, meitiņ. Es gribētu aiziet ar mazdēliņu uz simfonisko koncertu bērniem trīsdesmitajā datumā.. Nu kā tur saucas? Jums pie ieejas uzlīmēts… - “Mazie gariņi” ? Lai gan Diāna labi zināja, ka nekādi citi pasākumi bērniem nenotiek. - Jā, jā! Gariņi!Tas esot brīnišķīgs koncerts! Un, sakiet lūdzu, meitiņ, cik maksātu divas biļetes? - Astoņi lati. Vecās kundzes sejā iezagās skumju ēna. - Ak, vai, tik dārgi! Nu paldies, paldies, meitiņ. Es atnākšu citreiz. Vecmāmiņa pagriezās uz promiešanu. Diānai sažņaudās sirds. - Atvainojiet, es sajucu. Trīs lati... Trīs lati jums abiem. Kundze apstājās. - Vai cik labi! Tad iedodiet lūdzu divas. Diāna izvilka neizmantotos ielūgums no kumodes trešās atvilktnes, neko neievadot datorā, pasniedzas tos sievietei. Diānai bija skaisti mati un labs darbs. |
| (28.06.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |