 (www.feini.lv) |
| Elīna Ēriksone : Zvaigznes |
| Ja kādreiz vēlies redzēt zvaigznes kā brīnumainu ceļu uz kaut kurieni, aizbrauc uz kādiem nomaļiem laukiem, kuri ir tālu no pilsētas lielās burzmas. Man pietika ar 50 kilometru distanci, lai izbaudītu šo īpatnējo vienkāršību. Ja vēlies, izklāj segu vai arī apsēdies uz sētas soliņa un izbaudi klusību. Dzirdi? Pareizi... Tu neko nedzirdi, vismaz nekādu cilvēku radītu trokšņu – čalas, motoru rūkoņu vai jeb kuru citu, tik ierasto, skaņu. Ir klusums un vienīgā ir vēja vai kāda savvaļas dzīvnieka izdvestā skaņa krūmu biezoknī. Mans suns sēž blakus un uzcītīgi stāv goda sardzē, viņš zin, ka ļauts ir skriet uz visām pusēm, tomēr, juzdams, ka nedaudz baidos no šīs pārklusās tumsas, paliek ar mani, ik pa laikam caur rējienu nopūšoties. Dīvaini, bet man šķiet, ka viņš saprata, ko stāstīju par zvaigznēm, kad rādīju uz Greizajiem Ratiem, Oriona jostu un citām, man mazāk nozīmīgām zvaigznītēm. Jautāju viņam: „Vai cilvēki maz novērtē, cik daudz viņš var redzēt, vai bieži paceļ acis augstāk par degungalu vai arī baidās izskatīties muļķīgi uz citu fona, ka nemaz nepamana šīs lietas, kas maksā biļeti šurp un atpakaļ?” Principā, šo skaistumu ir iespēja vērtēt arī pilsētā, tomēr spilgtais apgaismojums un cilvēku radītie trokšņi neļauj pilnvērtīgi nodoties mirklim, atslābināties un ļaut vaļu domu lidojumam. „Pilsētā var,” jūs teiksiet: „izbaudīt zvaigžņotu nakti siltā oktobra naktī un atgriezties ikdienas ritmā.” Var, tikai nedodot sev iespēju visu iegūto saprast. Cilvēki nosit laiku, lai gan patiesībā tas sit mūs, kad skatāmies dažnedažādas filmas, kuru laikā mūsu nervu sistēma ir nospriegota. Atrodiet laiku, lai izietu apskatīt skaidrās debesis naktī vienatnē, jūs to nenožēlosiet. Savā ziņā, būsiet ieguvēji, ja iesiet vieni – nebaidīsieties dot vaļu domām, jo nebūs jāuzdod sev jautājums: „Ko gan par mani padomās?” Der atcerēties, ka no dabas mēs esam nākuši... |
| (02.09.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |