 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Ačgārnais cilvēks |
| Kādu dienu es pamanīju ačgārno cilvēku. Ja pareizi skatās viņu var atpazīt. Viņš klunkurēja uz priekšu uz savas galvas kājas pa gaisu vicinādams. Jau bija kļuvis sarkans no dusmām tā staigādams. Pieradis galvu pret zemi dauzīt un kāju sveicienam pastiept. Viņš staigāja ačgārni un uzskatīja to par privilēģiju. Viņa seja bija pieputējusi ar smiltīm un ceļa putekļiem. Viss kas atradās augstāk par viņu likās tam izaicinošs. Viņš mūžīgi bija ar kaut ko neapmierināts. Visus burtus, krustus un zvaigznes viņš grieza otrādi un teica ka tam tā ir jābūt. Viņa īpatnējā fizionomija ļāva viņam pie pirmās iespējas pazemīgi laizīt kādam kājas vai ļaut kāpt sev uz galvas. Viņš pagalam necieta otrādi redzošos un otrādi vai citādi domājošos. Es skatījos uz viņa sekotājiem un atdarinātājiem. Pašā ceļa sākumā bija vismazāk pakļautie. Viņu vienīgais grēks bija noliektās galvas un noliektās muguras. Viņi vēl bija pavisam brīvi tikai pārmēru noskumuši. Lielais liecējs teica ka tas esot dzīves smagums un ar katru brīdi tas kļūstot arvien nepanesamāks, tāpēc – viņš atgādināja vēlreiz – lai kļūtu vieglāk ir jāsaliecas. Lai gan ļaudis liecās, kāda cita balss viņus mudināja atradināties no šī netikuma. To redzot, ačgārno cilvēku vadonis nolēma spert nākamo soli. Ja cilvēku nevar saliekt tad lai viņš ar savu taisno muguru krīt ceļos. Un ar laiku pieradināsies staigāt rāpus! Un cilvēki, ceļus nobrāzdami, slīga ceļos, un šķiet, pasaule arī nedaudz izmainījās – tā kļuva plakanāka! Lai gan otras balss spēks dažus uzrāva atpakaļ daudzi palika turpat. Bet tikpat daudzi arī nenoliecās cik bija prasīts. Ačgārnais cilvēks stāvēja ļaužu priekšā un savu neapmierinātību par cilvēku kūtrumu slēpa zem visu piedodoša smaidīga profila. Viņi vēl nebija pat puse no viņa! Tas bija kāds robežstāvoklis kur visas ietekmes līdzsvarojās un viss izšķīrās cilvēkā pašā. Tālāk, ja viņi gribēja, viņiem bija jāiet pašiem. Un tie, kas bija izšķīrušies, to arī darīja. Tāpēc nebija brīnums, ka vēl vairāk par kārdinājumu virtuozi staigāt augšpēdu cilvēki tiecās atgrūsties no tās savas iekšējās balss kas tos mudināja celties. Šī pati balss viņus kaut arī patiesi tomēr nesaudzīgi pēla – rādija viņu īsto seju. Tas viņiem sāpēja visvairāk un šīm sāpēm, šķiet, piebalsojās tūkstoš citas, un viņu acīs balss no balss – vedējas bija kļuvusi par balsi – pazemotāju. Tāpēc tie šajās sāpēs vēl vairāk atgrūzdamies atcirta: - Tagad mēs par spīti staigāsim ar galvām uz leju, un lepna prieka pārņemti kļuva par ačgārnajiem cilvēkiem. Lai gan šī pārvēršanās bija viņu organismam nedabiska un radīja neciešamas sāpes to atsvēra viņos degošās mūžīgās atgrūšanās uguns pārlepnais spīts. - Nekad vairs, - viņi sauca, un otra balss viņos apklusa pavisam. |
| (27.09.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |