 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Gliemežpuika |
| No čaulas atbrīvojies beidzot Un ierauts liekvārdības plūsmā, Kur katrs pats par sevi jūsmo, Steidz gliemežpuika dzīvi dzīvot. Tam nav ne ciltsrakstu, ne činu, Ne veiklas muldēšanas tikums, Kas bieži vairāk sver kā likums. Tam ir vien tīra sirdsapziņa. Viņš nespēj citiem līdzi izskriet, Lai to par laikmetīgu sauktu, Lai pieņemtu un gaismā celtu. Tik prot viņš veikli acis izsliet. Bet tādā vīzē redz viņš vairāk, To steidzīgo un lepno kļūdas, Kas vienos punos dzīvē rūdās. Un tas liek steigties vēl jo lēnāk. Velk giemežpuika glumo miesu, Redz visu nopakaļ un priekšā, Pa reizei ieskatoties iekšā. Un nerūp tam, ja kāds to tiesā. Viņš sapratis, ka nav kur steigties, Nav dzīve jāpārvērš par cīņu. Nu dzīvo tas ar gudru ziņu, Ja ceļu skriet, tas ātrāk beigsies. |
| (01.10.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |