 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Garām bākām slīd krasti |
| Tik ilgs ir vētras mūžs, cik spēj caur aizām slēpties, cik grīšļus caurlidot un smilgām pieturēties, var pārtrūkt debesis un izbirt tavās plaukstās, nekas jau nebūtu, vējš saplīstu starp lauskām. Tā tevī dzīvoju, tik kaprīzi un īsti, kaut sēkļi caurkrīt mūs, tu mani nepazīsti, lūst kāpās apvāršņi, grūst krastos kaili stari, laiks klusām aizrit mūs, tu mani skaistu dari. Vēl nenāk ledus salt, vēl zvaigznes gruzd tais burās, kur saknēs pludo vējš, bet zaros mēness turas, vēl miglu nopogāt no viļņiem un no lietus, un tevī izkust prast, lai nepārkliegtu rietu. |
| (16.10.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |