 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Smaids |
| Nakts tumsu pāršķēla savāds smīns. Drīzāk ideāls, nekā nepilnīgs. Vai es biju vai nebiju nomodā... Vienalga. Smīns pārklāja tikko uzplaukušās alpu vijolītes ziedus. Mmm, kas par smaržu. Kā neprātā reibst... Smīns. Tā smīn cilvēki, kad ļauni tīkamā priekā noraugās citā- kritušajā. Kad acis ir tālu no asarām un kad ir nevis prāts un sirds, bet divi prāti. Viss tik ģeometriski precīzs, loģisks un aprēķināms, ka riebjas. Nekādas improvizācijas, ne dzīves. Tikai plāns. Un tikai. Pag, tavs smaids jau ir novirzījies puscentimetru uz laimes pusi, un acis iesmaida sauli. Bet nedrīkst! Nauda, laiks, laime - tas taču mums nepieder, bet kā mēs plēšamies! Kā vārnas ap spīdīgām lauskām. Un ko tikai nenākas izdomāt, lai piesavinātos laiku, lai varētu sagrābt sekundes un ierakties naudā. Smīns. Droši vien par to, ka cilvēki savā būtība ir dumji. Neprot novērtēt smaržu, ziemu un prieku. Pārāk aprēķināmi. Labāk improvizēsim sauli... |
| (23.02.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |