 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Cukursalds |
| Tu jau biji tas, kas teica, ka... hmmm, ko īsti tu teici? Vārdi toreiz atsitās pret manām bungādiņām un pakrita. Es neatceros, ko tu teici... Tikai tad tu izlaidi caur matiem savus pirkstus, tad tie pieskārās kaklam. Tu nogrozīji galvu. Varbūt izmisumā. Visādā ziņā, es to nesajutu. Es redzēju, ka tu biji satraukts – domu ķēdes vijās caur tevi un sāpīgi iegrieza rievas. Manas acis tad atstāja tevi. Plīša lācītis. Tāds tu. Es iesmējos un man patiesībā jau sen bija vienalga, ko tu par to domā. Es gribēju kliegt, kā es gribēju tev nepatikt. Tu vienmēr... vienmēr apgalvoji, ka es esmu laba. To es atceros. Laba – ar zemeņu pildījumu iekšā, tieši kā tev patīk. Gandrīz sāk likties, ka Dievs mani TEV mūrējis, bet cukura bija vairāk kā vajag... Es sapņoju par tādu baltu māju ar zaļiem gliemežvāciņiem - tieši tādi sapņi tev patīk... Un tagad es smējos tev par spīti. Tikai tāpēc, ka acis nebija gatavas sapņot, viņas smējās. Neprātīgs ledus tur kusa un viņas slīka smieklos. Manos? Tavos! Es nebiju tava riba, atvaino, esmu grebta no cita koka. Lūk, tev puķes. Es tev tās pārdodu par velti. Ja labi uzvedīsies- par spaini spalvu. Jo labāk uzvedīsies, jo vairāk tev nāksies man maksāt, skaidrs? Saule sildīja skaustu. Nokusa sniega kārtiņa. Un es domāju - - ko tu teici toreiz. Es neatceros... varbūt... ka gribi melnu kafiju... Nu jā... ar zemeņu pienu? |
| (23.02.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |