 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Taisnā pasaka |
| Es iztaisnoju muguru un nolēmu sākt paļauties tikai uz saviem spēkiem. Es kļuvu neparasti garš, jo atraisīju katru sevī sasieto mezglu. Un uzreiz ievēroju – pārvietoties kļuva vieglāk. Es jutu, ka beidzot esmu kļuvis piederīgs ceļam nevis ceļmalām un ceļu galiem. Pirms tam es mācēju tikai velties un mani kā bumbu katrs varēja piespēlēt un iespēlēt kādā viņam vien vajadzīgā spēlē. Tagad man bija jārod gaisā lielāks līdzsvars un jāmeklē neierastāki ceļi manam augumam. No parastajiem mani dzina nost. Es sāku staigāt pa mežiem un pļavām un ievēroju – tur visi staigāja ar taisnām mugurām un viņos skatīties bija taisni prieks. Cik taisni auga egles man blakus un cik taisni pa meža takām aizskrēja briedis! Upes, kurām es kāpu pāri, tecēja taisni tur kur tām vajadzēja tecēt un kalns kuru es apgāju stāvēja taisni tur kur tam vajadzēja stāvēt. Un, apliekušas kalnus, upes krita taisni jūrās, neviena nedzinās purvā, neviena nepalika sevī, nesamezglojās. Ļaudis kas man gāja garām skatijās taisni acīs un jautājumus uzdeva taisni tā, kā tos vismazāk biju gaidījis. Viņi bija daudz garāki par mani un savas atbildes es nevarēju noslēpt. Kad biju apmaldijies viņi man ieteica visgrūtākos bet vistaisnākos ceļus. Kad mēs vakaros sapulcējāmies pie saviem ugunskuriem, es klausījos viņu senās teikas un pasakas. Taisni apbrīnojami cik daudz viņi zināja. Un kā par brīnumu tas bija taisni tas kas man visvairāk bija vajadzīgs. |
| (11.11.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |