 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Es negribu būt cilvēks |
| Es negribu būt cilvēks. Man gribas no sevis bēgt. Tikt prom beidzot no visas šīs cilvēku pasaules.Man gribas neko neredzēt un nedzirdēt. Nē, nē, es negribu būt cilvēks! Viss pārāk skaļi kliedz! Es labāk gribu būt akmens. Un zināt, ka apkārt man ir tikai akmeņi. Es labāk gribu lai mani iebetonē mūrī kopā ar citiem neko nejūtošiem akmeņiem. Tur mēs varētu būt mierīgi un salt mūžīgā vienaldzības aukstumā. Es gribu būt nezāle lauka nomalē! Tālāk prom no slaidajiem rudzu stiebriem. Es nespēju panest viņu lielo atbildības sajūtu savu vārpu priekšā. Es labāk gribu būt tāla zvaigzne kaut kur visumā un neredzēt apkārt sev neko citu kā vien pašas žilbinošu spožumu un neaizsniedzamību. Nē, nē, es negribu būt cilvēks! Es labāk gribu ciest no mūžīga kurluma un akluma. Es nezināju, man neviens neteica, ka šeit viss skaļi runās un kliegs. Neviens man neteica, ka te būs kaut kas vairāk par dekorācijām pasaules izskatā. Zāles stiebrs ar mani runā. Koks ar mani runā. Katrs putns kas laidelējas debesu jumā ar mani runā. Ar koku viņš runā mazliet skaļāk, ar mani klusāk. Ar mani runā dzīvnieki un cilvēki. Pat tad kad viņi klusē viņi ar mani runā. Ar mani nerunā vienīgi asfalts. Pilsētu betona mūri. Ar mani nerunā plastmasas kārbas un metāla stieņi, mašīnu spoguļi un tapetēm klātas sienas. Ar mani runā bezpajumtnieki, bet nerunā papīra turzas viņu rokās. Ar mani runā pārdevēju acis lielveikalu kasēs, bet nerunā viņu kases aparāti. Ar mani runā naktssarga nogurums, bet nerunā trauksmes poga uz viņa galda. Es negribu būt cilvēks, es nevaru to vairs izturēt. |
| (06.12.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |