 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sievai |
| Ar klusu maigumu Tu noraugies uz mani, Kad nodzied pulkstenis par iestājušos rītu. Un miega badā acis atveru es lēni, Lai mestos dienā, it kā kāds jau mani dzītu. Ar klusu maigumu Tu noraugies uz mani, Kad domās pārcilāju nepaveiktos darbus, Kad ieilgušas manas sarunas ar sevi, Kur nekad nemeklēju pareizākos vārdus. Ar klusu maigumu Tu noraugies uz mani, Kad vēlos vakaros es pļāpāju ar kaķiem. Vai, blenžot ekrānā, kad nošķendējos skaļi, Par tikko parādītiem, nejēdzīgiem tračiem. Es redzu, mīļā, tikai izliekos par aklu. Es jūtu katru Tavu, dziļi slēpto rūpi. Un nebaidies, ja es ikreiz to nepasaku. Man vārdos, vienkārši to izteikt ir tik grūti. |
| (29.01.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |