Mēs pazaudējām viens otru 
vēl nesatikušies 
un vārdi,  
kas varēja skanēt 
palika neizlauzušies. 
Tie klišejā šajā, 
neiederējās, 
jo zvaigznes savādāk bija 
nostājušās. 
 
Ka fortūna akla, 
no laika gala tiek iestāstīts, 
bet skaidri saredzu acis, 
ko cits neviens neatradīs 
un siltumu jūtu 
no smaida un neizjustajām rokām 
un to, ka pēc tūkstošiem gadu  
beigsies šīs mokas. 
 
Reiz sameklēsim viens otru, 
reiz satiksimies, 
tiks pārrauts šis mūžīgais aplis,  
ja tikai nebaidīsimies. 
Jel notici tam arī tu, 
ja vien vari, 
un mūsu skumjā laime kļūs 
par jaunu pavasari. |