| izžūstu acīs kam nav vienalga kūstu no bailēm starot es
 mūžību čukstus varētu kliegt cik
 nesvarīga ir balss ja vārdi
 bez nozīmes sajūtām sekli bet
 mirkļos kad neviļus pieķeru sevi mīlot
 zied vīgriežu lauki un
 saule aust tieši no izcirtumiem kur
 celmos guļ ieritinājies rīts vēl
 migla skauj klēpī salnu vēl
 ietrīsas rasa zem strauji
 skrejošiem soļiem bet
 drēgnums nespēj izārdīt to cik
 skaistu tu mani dari
 |