 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sarkanais sapnis |
| Kādā sapnī es atgriezos Padomju laikos. Pie smaidošu cilvēku pārpilnām ielām, Pie strādnieku rosības, rūpnīcām lielām, Kas tagad ir pārvērstas gruvešu laukos. Savādāks bija viss, bet vai bija kas labāk, Ar bezmaksas slimnīcām, dārziņiem, skolām, Ar uzartiem laukiem un nokoptām pļavām, Ar viensētām, cilvēku pilnām, kā senāk. Jā tur nebij' nekā, tikai tik, lai ir gana. Bez privātām pilīm, kā savrupmājām. Bez miljonāriem un pastalu kājām, Kam brīvība tāda, jau sen nav no svara. Kā gan toreiz, bez oligarhiem spēja dzīvot. Bez komercu bankām un kredītu jūgiem, Bez bankrota draudiem un citādiem sūdiem, Kam jāiziet cauri mums, Dzimteni mīlot. Bija tie grūti laiki, bez tiesībām aizbēgt. Ik vienam bij' darbs un pat vairāki darbi, Jo spekulēt vēlme tad sodījās bargi, Bet valstij ko nozagt, pat domās bij' aizliegts. Paldies Dievam, šis sarkanais mēris ir projām, Ar līdzīgām tiesībām pilsonim katram. No mierīgās dzīves, kur jākļūst vai trakam. Es nevēlos atgriezties vairs pie šīm domām. Tādi sapņi, par laimi, man nerādās bieži, Kas, saraujot krampjos, liek sēdus man uzlēkt. Jo pārņemts ar stresiem, kad ieliekos gulēt, Kā priekšzīmīgs rusofobs guļu es cieši. |
| (10.03.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |