 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Sirds |
| Kādu dienu cilvēks nolēma, ka ir pienācis laiks iepazīties tuvāk ar savu sirdi. Viņš apsēdās uz soliņa koku paēnā un pārlaida skatienu netālajai pļavai. Gaiss smaržoja pēc tikko sākušās vasaras un nopļautas zāles. Tālumā bija dzirdamas pilsētas skaņas un attālas cilvēku balsis. Kaut kur ievīterojās putns. Kā tas būs iepazīt savu sirdi, viņš pie sevis mazliet satraukts nodomāja. Vai tas būs bīstami? Varbūt tas būs pārāk muļķīgi un es šeit nodošos tikai saviem bērnišķīgajiem sapņiem? Neviens man tā īsti nekad nav paskaidrojis kā lai es tai piekļūstu. Neviens man to nekad nav mācijis. Viņam likās, it kā šajā mirklī viņš turētu rokās kādu līdz baltkvēlei nokaitētu atslēgu, kas spēj atslēgt tūkstošiem durvju un par kuru atvēršanu viņam pēkšņi būs jāuzņemas neizmērojama atbildība. Nedaudz nomierinājies viņš beidzot pielika roku pie sirds un gaidīja kas notiks. Sākumā bija sajūtami tikai paša vientuļie sirdspuksti un savas rokas siltums, nekas vairāk. Tālumā joprojām klusi dunēja pilsēta, un tepat, kaut kur augstu kokā mijās putnu balsis. Un, pēkšņi, kas tad tas, cilvēks neticēja savām ausīm! Kāds viņu uzrunāja! “Sveiks, tā esmu es - tava sirds!”, sirds iepazīstināja ar sevi. Balss bija ļoti klusa un nāca no tādiem kā dziļumiem. Krietnu brīdi cilvēks sēdēja kā pārakmeņojies un ilgi klausījās un raudzījās sevī! “Bet tu esi mans cilvēks, vai ne?”, sirds nespēja nociesties un turpināja. Jā, es esmu tavs cilvēks, cilvēks aižņaugtā balsī atbildēja. “Tu pieliki man klāt roku un vēlējies mani iepazīt”, sirds turpināja. “Es redzēju kā tu ikreiz atliki šo sarunu ilgus gadus un neticēji ka tāda vispār iespējama. Tu domāji, ka savas sirds iepazīšana nav pirmais uzdevums kas jāveic kad esi piedzimis šajā pasaulē. Tu domāji, ka rīkosies pareizi ja dzīvosi tāpat kā citi, iesi turpat kur citi". “Tev likās, ka es nemaz neesmu”, sirds turpināja. “Esmu tikai lirisks un sentimentāls tēls, fizioloģisks process, lieta kurai ar tevi nav nekāda sakara. Bet kad tu biji vēl pavisam mazs es stāvēju pie tava šūpuļa un mierināju tevi. Es ietekmēju katru tavu soli, un virzīju tevi pašam to neapzinoties”. Sirds runāja un runāja, un cilvēks klausījās. Sirds runāja un cilvēks klusēja. Nekad vēl neviens ar viņu tā nebiju runājis un nekad vēl viņš nebija tā klausījies. „Savai sirdij vajag uzticēties”, sirds arvien vairāk attālinoties čukstēja. „To vajag panākt. Vajag doties pasaulē kopā ar viņu. Palikt ar viņu. Varbūt tev būs vajadzīgi mēneši, varbūt gadi, bet tu paliec. Nesaki, ka viņas nav. Netici, ka viņas nav. Vienmēr, kad tev būs grūti un nepanesami, kad tu kritīsi, tā būs viņa kas tevi piecels. Vienmēr, kad tevī būs smaids vai prieka asaras tā būs viņa kas atnesīs tev šo laimi. Paliec ar viņu un pienāks diena kad visas šaubas un neticība zudīs un tu spēsi viņai uzticēties kā vēl nekad”. |
| (12.05.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |