 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Kādā karaļvalstī |
| Beidzot brīvi esam, saberzē kāds rokas. Varēs karaļvalsti sadalīt, kā nākas. Katram karalim nu ir pa desmit ākstu, Bet to karaļu ir sakuplojies tik daudz, Ka ne galvu pacelt vairs, ne runāt drīksti. Un vēl ministri, un sulaiņi, un pāži, Entie ierēdņi, un vēl nez kādi āži, Kas viens otru itkā uzrauga un pētī, Vai, kas vairāk samaksā, to vairāk svētī... Kaut kā tā, jo vairāk saputrots, jo labāk. Īsāk runājot, ik vienam darba rūķim, Alga jānopelna četriem galma cūķiem. Saka vēsture, ka viņiem nebūs sāta, Jo tiem šķiet, ka karaļvalsts ir pārbagāta. Kur vien skaties, visi turīgi un kūtri. Līksmo karaļi, tie uzveikuši krīzi. Pāris gadus kopā lika treknus prātus, Veica savu ienākumu analīzi. Cēla nodevas, vai kādam kaut ko cirpa, Tā vien glābjot savu galma aparātu. Tikai dzimtļaužu te paliek aizvien mazāk. Kuram slogs par smagu laidās citur kalpot. Bet kas nelaidās, tiem kļuva vēl jo smagāk, Smagāk cerēt, smagāk paļauties un elpot. Grūti pieņemt, ka aiz deguna kāds vazā. Lai ko lemtu, tautai nepietiek vairs balsu. Nu jau galms tik liels, ka pats var visu izlemt. Ja reiz trūkst ko cirpt, tad ir vēl kaimiņvalstis, Kur par maziem procentiem var naudu paņemt. Tas nekas, ka parāds pašiem rokas saistīs. Galms nav ļauns, tiem tikai gribas labāk dzīvot. Bet uz katru karali nu ir pa dūzim, Kas nu nosaka, ko ražosim, ko sēsim, Cik mēs maksāsim, ko mīlēsim, ko pērsim. Un par brīvību var runāt tik vairs smīnot... |
| (17.05.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |