 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Piektdienis Latvijā |
| Nebīsties, nēģeri, tas tikai rudens. Nerunā niekus, par pasaules galu. Tik vien, kā peļķē sasalis ūdens, Nesola Ledus laikmetu jaunu. Mēs esam pasaules skaistākā vietā. Vietā, kur daba mūs nepārstāj pārsteigt. Kā viss te mainās, kā viss te priecē, Brīžiem pat vārdos nevaru izteikt. Pamosties rītā, balts mirdzums aiz loga. Sniegs tikko apsedzis pelēkās takas. Pati, pie krūtīm piespiežas roka, Tas tik ir košums, dvēsele saka. Pavasars atnāks ar pirmajām tveicēm. Viss būs, kā apreibis karstajos staros. Modusies zeme, rotāsies tērcēm, Pumpuri pārsprāgs kailajos zaros. Vasara priecēs mūs ziedošām pļavām, Garākām dienām un īsākām naktīm. Lielīsies koki, lapotnēm zaļām, Mazuļi līksmos, mirdzošām acīm. Aprakstot rudeni, aptrūks man krāsas. Koki vēl nemirst, tie tikai met lapas. Bet tas, ka naktis kļuvušas vēsas, Vēstī, ka ziema piezogas slepus. Nebīsties, nēģeri, tāds ir tas rudens, Rudens ar, svešo tev, skaistumu savu. Lapkritis krāsains, skumjas kad uzdzen. Domas par atkal atdzimšanu. |
| (02.09.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |