 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sapņu grāmata |
| Un naktī pamodies no šausmu pilna sapņa, Viņš gultā izslejas, kā satraukts surikāts. Ar pirkstiem trīcošiem nu ķer pēc baltas lapas, Lai visu pierakstītu, kamēr sieva krāc. Viņš rakstīja, kā bijis kanibālu gūstā, Kā viņu cepuši, kā tauki liesmās čurkst. Tik patiesi, ka jūt joprojām miesu sūrstam, Un ausīs vārdi skan, ko iezemieši murkšķ. Tad, visu pierakstījis, atkal cenšas aizmigt. Bet miegs ir izgaisis, kā Koperfilda kārts. Vien sapņu tulks tam līdzēt var pa vietām salikt Šo rēbusu, ar kuru galā netiek prāts. Steidz sapņu grāmatā viņš atrast īstos kodus, Lai skaidrojumos sev ko labu ieraudzīt. Jo tā viņš darījis jau neskaitāmus gadus, Ar cerību, ka likteni var izmainīt. Ir viņam cerība, ir ticība... kaut tāda. Ir arī mīlestība, kura blakus krāc. Viņš dzīvo laimīgs, savā vienkāršībā šādā, Un nebēdā, ka tālāk nesniedzas tam prāts. |
| (29.10.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |