Man krūtīs dzīvo zaldātiņš,
Un tas nekas, ka alvas.
Viņš līdzās soļot citiem prot
Un reizēm stāv uz galvas.
Viņš kāpj augstu debesīs,
Kur mākonīši balti.
Viņš nemēdz ilgi bēdāties,
Ka esam ledū kalti.
Jo ledū kalto sirsniņas
Nav zaldātiņam svešas.
Ja sevi izkausēsi tu,
Tev vērsies vismaz sešas.
Un spīdēs sešas saules tev,
Ko nosargāt ar godu.
Met plinti projām zaldātiņš,
Kad lukturi tam dodu! |