 (www.feini.lv) |
| arpa : koki, laudis, koki |
| priedes stāv saulē ar tādu pašcieņu kā dāmas, kas atļauj sevi aplidot. ne mīlēt, nesacerēties, bet priecāties par viņu esību. egles, kā lauku sievas, kas naktī ieņēmušas bērnu, piepildītas, apmierinātas, gruntīgas, drošas, pārliecinošas. bērzi, smuki, dekoratīvi, bet sulīgi tikai īsu brīdi, lokani, visādiem vējiem padevīgi, neuzticami. ozoli stāv simtus gadu, neko neņem galvā – vācieši, krievi, krievi, vācieši, latvieši, atkal latvieši. kaut kādi cilvēki. oši ir inteliģenti. kulturāli, sentimentāli un jūtīgi. serdē vēl cietāki par ozoliem. uz viņiem turas zeme. un kļavas mums ir. tās ir zinātājiem, pratējiem. jāzina vietas, piegājieni. ja prot – nav nekā krāšņāka par šādu sievieti rudenī. bet visvairāk mums ir alkšņu. nekam. malkai. jā, aizmirsu, par ceriņiem, ceriņi ir hermafrodīti, ta ne koki, ta ne krūmi, pat Dobelē smirdīgi. |
| (16.03.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |