 (www.feini.lv) |
| Baiba Jaunzema : Vakara pasaciņa |
| Ja no nekā nakts vidū pamosties, Tas ir kā vēja rādītājs - tā ir zīme. Tas nenotiek tik tāpat vien, tam ir kāda īpaša nozīme. Dvēseles esība debesu sūtīta, sava jāuzklausa kamēr ir nakts. Ja ne,viss top zagts- līdz ar sauli , kas aust. Dienu acis redz un ausis klausās. Nakti vēl ar sirdi redzēt, dzirdēt mācās. Un nav tumsā ko meklēt- Tur nav nekā taustāma. Īsi pirms saullēkta mēs caurspīdīgi tapsim- No zāles stiebra katrs sava izlāsosim Lai ieritētu vienā ziedā. Un, ja Tu vēl domā, kas saullēktam somā - Tu neko neatradīsi. Mēs jau būsim iztvaikojuši gaisā, Nebūsim nekur un būsim visur vienlaikus - neredzami, netaustāmi, bet kopā. Uzpūta dienvidvēja pūsma, Tavu asaru norausa Un Tavu vaigu nožāvēja: -Tu tikai vairs neraudi, neraudi! Medus pilni ir ziedlapu kausi. Tu reiz sapratīsi, Tu atbildi atradīsi, Ja savai sirdij Tu klausi...- Tā nav iegūstama un paturama, bet, ja šķiet, ka ir, tā ir tikai ilūzija. Tā ir vien izjūtama un baudāma. Laime, draudzība un arī mīlestība- Visas viena otrai kā māsa, Tuvu stāvošas blakus, Bet nu -aizver acu plakstus Un saldus Tev šonakt sapņus! 25032015 agrs rīts |
| (27.03.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |