 (www.feini.lv) |
| arpa : xxx |
| es negribu neko par tevi zināt kā iet, kā neiet, vispār kā tev klājas uz dienas diena, gads uz gada klājas es negribu neko par tevi zināt es sāpes apglabāju, kapu neapkopu viss zuda, aizauga, tik sūri projām gāja man sava dzīve, sieva, bērni, māja es sāpes apglabāju, neko neapkopu pie manām durvīm pieklauvēja zēns un tavām acīm skatījās uz mani un klusi pateica, ka ir mans dēls pie manām durvīm pieklauvēja zēns 2. tu skaties manī acīm zaļām un atkal sāp, tik traki sāp ir atkal visas rētas vaļā un atkal man – kaut kapā kāp ir viss kā agrāk, viss tepatās un atkal, atkal viss ir jēls melns izmisums man virsū skatās, ak Dievs, man dēls ir pēkšņi dzīve kājām gaisā, es nezinu, ko teikt, kā būt neko šai dzīvē nevar mainīt, nekas šai dzīvē nepazūd par visu vienmēr iznāk maksāt, ir tikai jautājums - ar ko svešs puika skatās tavām acīm un sirds man atkal asiņo 3 nāc iekšā, ko mēs ārā stāvam – nē kā tevi sauc, kur dzīvo - nē nu labi, dēls, tad ko tev vajag – neko man nevajag tad kāpēc atnāci – man māte prasīja, grib parunāt par ko – ej prasi pats, man viņa klusē 4 Istaba. Pustumsa. Klusums kā nāve. Tu smēķē. Skaties acīs. Nerunā. Kāpēc tagad? Pēc tik daudz gadiem? Gaiss pelēks. Pelēks kā pelni urnā. Man vēzis. Neprasi. Lūdzu, ej projām. Ko? Bet. Nē. Bet nē. Tev. Nē. Nevar būt. Ej. Dieva dēļ. Andri paņem. Tavs dēls. Mīli un skaties lai neceļos nepazūd. Kā pēc zemestrīcēm, plūdiem, kariem. Kad viss sagrauts, drupās vien nāve stāv. Te nav ko teikt. Viss pagalam. Pagalam. Un Dieva nav. Šeit nav. Nekur viņa nav. 5 Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Parasti cilvēki, parastas dzīves Bija, nebija, nekādas nozīmes. Tu aiziesi pirmā, es pēc tevis. Tad būsim kopā, ja Dievs būs devis. Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Iztaisīt tev dēlu, izlakt visu savu alu Atrast čūsku, viņas vientuļo (s)alu Iestādīt ozolu, uzcelt citai māju Visa tāda tā dzīve pēcgaršu sāju. Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Tukša, kaila istaba, pelēkas sienas, melni logi, ne griestu, ne grīdas, tikai mēs divi kā spoki. Tukša, kaila … 6 kad es tev pirmoreiz pieskāros, man sirds bija papēžos, kad pēdējoreiz tev pieskāros, man sirds bija pirkstgalos |
| (22.06.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |