starp mēnesi un melnu ēnu
es stāvu iespiedies
kā rēta, nē, tās aizaugošā šuve
grafiti vertikālai sienai
nakts laikam pelējums
kā viegla puve
debess tāda nostāvējusies
jau atkailinās dienai
vēl tikai kāvi traucē
pienagloti aizkrāsotām durvīm
aiz tām vēl ēnu dārzā knosās kurla burve
it kā sev pašai vienai
nakts burciņu ar zvaigznēm pielasītu pilnu
no rīta plauktā ielikšu
tā manai ziemai |