 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Enģeļi un cilvēki |
| Reiz, sensenos laikos, cilvēki dzīvoja uz zemes kopā ar eņģeļiem. Cilvēki enģeļus baroja, izmitināja un palīdzēja tiem iejusties savā vidē, bet enģeļi, savukārt, mācīja cilvēkiem pareizi dzīvot, saskatīt skaisto un iedvesmoja vēl daudz un dažādos veidos. Vakaros katrā mājā pie iekurta pavarda un gaismām logos kopā sanāca visa ģimene un ģimenes enģelis. Sākās spēles, rotaļas un sarunas. Bērniem mirdzēja acis, bet pieaugušie pārsteigti saskatījās ikreiz kad atrisināja kādu no nebeidzamajām enģeļa sastādītajām dzīves krustvārdu mīklām. Bet tad pienāca diena kad cilvēkus un enģeļus izšķīra. Neviens nezināja kāpēc tā notika. Varbūt vainīgi bija cilvēki, varbūt enģeļi, bet noticis bija tas kas bija noticis, un neko vairs nebija iespējams mainīt. Kopš tās dienas bērni pirmo reizi ieraudājās, bet pieaugušie vairs nespēja atrisināt savas vissasāpējušākās problēmas. Dzīvespriecīgās un mīļās dziesmas arvien vairāk nomainīja skumjās un dusmīgās. Bērni izauguši ilgi vairs nepalika vecāku mājās bet devās pasaulē meklēt to kā viņiem visvairāk trūka – senās gaismas un miera. Ilgas bija tik stipras, ka cilvēki nolēma sākt meklēt enģeļus un vietas kur tie varēja palikt. Tie sāka pārvarēt jūras, mežus un kalnus un atklāt nezināmas zemes, meklēt necaurejamos džungļos un nepārvaramos ledājos. Atskārtuši, ka uz zemes enģeļu nav, tie pacēla skatu uz zvaigznēm un nolēma iekarot arī tās. „Uz zvaigznēm viņiem pavisam noteikti ir jābūt”,- cilvēki sprieda, un starpplanētu kuģi sāka traukties viens pēc otra. Bet arī tur to nebija. Ieskatījušies visattālākajos Visuma nostūrīšos un visdziļākajos pasaules okeānos viņi apjuka un nezināja ko iesākt. „Nekur tālu viņi no mums nevarēja aiziet”, tie domāja. „Viņi ir kaut kur tepat, pavisam līdzās, mūsu vidū. Nebeidzamajā dienu un nakšu mijā, garāmplūstošajā ļaužu jūrā. Kaut kur tepat vēl ir viņu ēnas un skatieni kas atstāj atmiņā neizdzēšamas pēdas.” |
| (11.08.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |