 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Puķu Miķelis |
| No zītara trauciņa sēklas viņš ņēma un sēja. Tā atstājot uzziedam ziedu, ik soli aiz sevis. Bet daudzi, to redzot, par dīvaini Miķeli smēja, Un teica, ka Dieviņš šim prātu ir pamazāk devis. Patiešām, tam nebij' ne naudas, ne mantas ko dalīt. Vien zītara trauciņš, kur vienmēr var atrast pa sēklai, Un doma, ka varēs viņš pasauli skaistāku darīt, Ja dāvinās ziedus šai pļavai, šim mežam un sētai. Tā soli pa solim, jeb drīzāk jau ziedu pa ziedam, Ceļš aizveda viņu līdz pilsētas vitrīnām spožām. Kur nedīgst vairs sēklas, bet atlec no betona ielām, Starp neona gaismām un reklāmu izkārtnēm košām. Te vējo pēc viltus un skrejošu cilvēku sviedriem, Pēc parādu jūgiem un alkām, pēc lielākas naudas. Vien Merkūrijs varētu saberzēt plaukstas no priekiem, Bet nabaga Miķelim, redzot to, uznāca raudas. Viņš atpakaļ dodas pa takām, kur sēja reiz ziedus. Un saprot, ka vienīgi retam tie sagādās baudu. Jo cilvēks, sev negribot, radījis pasauli tādu, Kur bauda ir vienīgi tas, ko var nopirkt par naudu. |
| (03.03.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |