 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Valsts |
| Ne par ko citu, vien par Dzimteni sāp sirds. Par to, cik mierīgi mēs noskatīties varam, Ko kāds ar mūsu mīļo zemi dara. Kā aizliedz, nojauc, dala... Un kas pēc tam, tam nav no svara. Bet gan jau mūsu vietā izdomās kāds cits. Mēs jau nekas, mēs tikai prasta tauta, Kas gadu gadiem varota un šmaukta. Kaut sen jau brīvībā, joprojām vīzēs auta. Reiz kopā saukta, un te jau mostas. Bēg bariem prom, kā dzīvnieki no posta. Ar visām saknēm prom, lai nekavētos ilgāk. Bet mājās palicējam jāsavelk ir josta, Lai kādam kaklu kungam būtu mazliet vieglāk. Par kādu rūpēties, tas taču ir tik mīļi. Tik mīļi dalīties ar visu, kas vien makā. Kā sacīts, dodot gūto neatņems neviens. Žēl, tikai nepietiek pa ierēdnim uz katra. Bet drīz jau būs, tie vairojas daudz ātrāk, Kā vienmēr nogurusī, darba ļaužu šlaka. Švaki, tik tiešām izskatās švaki... Kur veldzi rems, kad izsmels visas akas? Vai tiešām Latvija jau stāv pie skuju takas? Nē, nē, viss ir ok, no ekrāna kāds teic, Un kļuva drusku vieglāk. Bet tomēr sāp, par Dzimteni sāp sirds. Ne jau par mums, gan jau mēs tiksim galā. Ja būs kāds gals, tas nebūs tautas gals. Šeit esam svētīti, un nepaiesim malā. Lai arī valdībai skrien cauri mūsu balss, Mēs esam bagāti, Mums taču pieder VALSTS. |
| (14.05.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |