 (www.feini.lv) |
| Monteena : 28.aprīlis |
| Kuššš...beidziet klaigāt, neredzat, ka es cenšos noskatīties seriālu. Bet, vecmāmiņ, tu mums apsolīji pastāstīt pasaku. Nu pacietieties desmit minūtes, šajā sērijā pateiks, vai viņi precēsies vai nē. Nu labi pasakas lasīt man nav laika, bet es jums, bērni ,varētu pastāstīt, kā man šodien gāja. Jā, jā ,jā, pastāsti, vecmāmiņ. Un vispār nesauciet mani par vecmāmiņu ,es tad uzreiz jūtos veca. Nu šodien vispār bija viena traka diena, sadomāju aiziet pie friziera, bet tad sāka tā līt, kamēr aizgāju, visas kājas bija slapjas. Nu tad kad beidzot tiku līdz frizētavai, tur priekšā tāda kundzīte , nu tik izvēlīga, nevar izdomāt ,vai likt ilgviļņus vai ieveidot matus ar fēnu. Veselu mūžību nogaidījos tajā neērtajā krēslā. Lūk ,to es nesaprotu, vai tiešām vecam cilvēkam jāsēž uz tik neērta beņķa. Kad tiku pie meistarītes , viņai piezvanīja kaut kāda draudzene un tās divdesmit minūtes nopļāpāja par kaut kādiem brūtgāniem. Nu katrā ziņā aiz garlaicības gandrīz aizmigu. Beidzot biju tikusi pie frizūras, tad nu kā dāma staigāju pa pilsētu. Nolēmu iegriezties kafejnīcā , jo bieži jau nesanāk iziet ārpus mājas. Bet skatos -tur jau sēž tā trakā Grieta no kaimiņu ciema. Ko šai te vajag? Gribēju jau sēsties , bet, protams, tai jau vajadzēja mani pasaukt pie sava galdiņa. Gribēju teikt, nē, bet kaut kā kauns bija, tomēr pieklājība prasa apsveicināties un tā. Tā man atkal sāka stāstīt ,cik tomātus iesējusi, kādā krāsā matus krāsošot un ko katru dienu pusdienā viņa ēdot , vēl pilnai laimei varēja pastāstīt kāda apakšveļa viņai mājās skapī stāv. Ne jau tāpēc es gāju uz pilsētu, lai klausītos, kādas putras viņa savam Jurim vāra. Kaut kāds absurds! Beidzot tiku no viņas vaļa , viņai laikam tur meita piezvanīja un viņām darīšanas. Nu paldies dievam! Savādāk nekad no tās vecenes laikam vaļā netiktu. Tad atcerējos, ka man piens, milti un laikam olas arī jānopērk. Devos uz to veikalu, kā viņu tur sauc ,Rimi laikam. Manos gados jau grūti tos ārzemju nosaukumus atcerēties. Tagad jau jaunie tik pie tiem datoriem un televizoriem. Ai, es tur neko nesaprotu galvenais , ka māku uzslēgt savu seriālu. Nu pie kā es paliku? Ā, nu jā, tad es aizgāju uz to veikalu, ieraudzīju uz atlaidēm tādas konfektes, nu obligāti bija jāpaņem , un tie cepumi, tāda izvēle! Manā jaunībā jau tā nebija. Gribēju jau iet ārā no veikala ,bet tad man tā kaimiņu pļāpa Made sāka stāstīt par saviem mazbērniem. Nu īsts trakums ar viņu, nu pasakiet, cik ilgi viens cilvēks ar smagu somu rokās var izturēt kaut kādu bezmērķīgu pļāpāšanu par kaut kādiem bērneļiem , ko pat redzējis neesi? Biju jau tik dusmīga, ka pat neatvadījos un aizgāju prom. Man tak’ vienalga, lai domā ,ko grib. Tad man bija jāgaida autobuss veselu stundu. Nodomāju aiziet pie sava mazdēliņa uz skolu ,viņš jau vēl mazs puika tikai sešpadsmit gadiņi. Skatos braukā ar saviem drauģeļiem ar riteņiem. Domāju- pieiešu ,parunāšos ar puiku. Viņam laikam nepatika, kad sāku prasīt ,vai viņam nevajag jaunas zeķītes uzadīt. Bet nu ko padarīsi ,viņš jau tāds kautrīgs puika. Nu neko ,gāju uz pieturu stāvēt. Aizbraucu mājā, iekūru krāsni un ieliku ābolus cepties. Bet tad domāju nedaudz nosnausties un nogulēju veselas divas stundas. Nu ābolīši nedaudz piedega, bet nu ko padarīsi, ja acis krīt ciet. Gan jau ēdami būs! Nu tā man tā dieniņa pagāja. Ūū! Bērni? Ai, laikam būs aizmiguši. Nu ja, es jau neko interesantu tāpat nemāku pastāstīt. Labi, jāiet skatīties seriāls, savādāk pa nakti mierīgi gulēt nevarēšu. Vai ,pavisam aizmirsu, es taču to pienu un olas nemaz nenopirku. Nu neko , kā ir ,tā ir. |
| (15.08.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |