 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Stīgu pasaulē |
| Kādu rītu ievēroju, ka pasaule vairs nav tāda kā ierasts. Akmeņi vairs nav akmeņi un zeme nav zeme. Pat saule vairs nav saule, bet kaut kas daudz vairāk. Tā kļuvusi daudz smalkāka un netveramāka kā iepriekš. Viss ir tā piepildīts un pārpildīts, ka tukšumam vairs nav vietas. Un ļaudis! Ļaudis kas man katru rītu iet garām patiesībā vairs nav ļaudis, bet gan neredzamu spēku kamoli, kas ripo šo spēku dzīti. Vieni staro kā mazas saules, citi iesūc sevī kā melnie caurumi. Vienos jūtu vilkmi, citos atgrūšanos. Vieni kāpj manī, it kā manis nemaz nebūtu, citi spiesti atvainoties. Jūs vibrējat kad tuvojaties un vibrējat kad attālināties. Es jūs jūtu jau pa gabalu. Dusmīgie un aizvainotie, jūs mani tracinat, tricinat un drebinat. Kustas bruģis kad jūs ejat garām. Es nespēju novaldīties un saku „ejiet, lūdzu, klusāk!” Reizēm jūs sanat. Kā tāla, maiga bišu dziesma. Tā nāk pretī mīlētāji, un es jūtu viņu saldo jūtu nektāru virmojam gaisā. Viņu vārdi, pildīti ar lipīgo liepziedu smaržu, piepilda arī mani, un es kļūstu maigs kā liepu lapa. Kad ielas kļūst tukšas un tumšas, un uzlec mēness, es turpinu stāvēt un neeju prom. Vēl nav laiks, vēl ir pārāk agrs. Vēl visam jānorimst. Vēl daudzkam jāpiedzimst. Logos jānozūd pēdējām gaismām. Cilvēkiem jābeidz strīdēties. Vēl jāgaida, nedrīkst iet. Ieklausos katrā troksnī, katrā lapu čaukstoņā. Un tad pēkšņi jūtu – viņa tuvojas, tagad, tieši pēc pusnakts. Viņa vēl ir ļoti tālu, bet es jau trīsu. Sīkas strāvas ik pa brīdim caurauž mani, ieskauj un skrien tālāk. Sīki uzplaiksnījumi uzvirmo un norimst, atstādami apziņā ātri gaistošas nākamo notikumu aprises. Mani pārsteidz viņas lielums, tuvojošos iespaidu bagātība un iespējamību neizsmeļamība. Man garām drīz plūdīs rītdiena. |
| (07.09.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |