 (www.feini.lv) |
| Sintija Balule : Ziemas rītā. |
| Kā ziemu redzam....reizēm... Vij mēnesgaismu spulga rota Un ziemeļblāzma atmirdz tumsā kvēlā, Un vējš kā mūžam nerimstama slota, Dzen mākoņus, kas pārtop kādā tēlā. Sals nenogurst un atkal stipri kož, Ar dzestrumu tas nikni visus biedē, Un arī rīts ar sniega virtenēm šķiet možs Un visus zināt gribētājus kliedē. Un putenis ik nemitīgi šķauda, Un koki vaid no katra sala glāsta, Un sarma savus priekus zaros bauda – Par ko ikvienam saules ausma stāsta. Lūzt meža malā kādam zaram spīts, Kāds čiekurs žēli čaukstēdams tur krīt, Vien kādas nodzisušas zvaigznes mīts Ar izdzisušu gaismu acīs sīc. Un atkal zemi ietin migla bieza, Lai smilgas rotā smalki ledus milti. Un zemes garozu tik ļoti sals nu grieza, Jo tik un tā tai nesalst, tai ir silti. |
| (09.12.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |